Olas.

         Ir svētki un tradīcijas, kuras organiski iekļaujas cilvēku straujajā dzīves ritmā, bet ir tādas, kas izraisa nesaprašanu un nepatiku. Ja sīkāk visas pasaules svētkus kategorizētu, iedalījums varētu būt – ģimeniskie, pāru un kolektīvi svinamie svētki. Halovīni ir vieni no sarežģītākajiem, jo pastāv iespēja apēst ķirbi simts dažādos veidos. Halovīni ir iespēja paslēpties aiz maskām un bērniem, un vēl tā ir viena diena, lai pierītos saldumus. Neviena, pat ne tik, cik melns aiz naga, doma iedziļināties aizokeāna tradīcijās, nebija par iemeslu Uģim tos pieņemt kā savus.

         Pavisam nesen viņš bija iegādājies divistabu dzīvokli jaunajā projektā. Tur, gluži kā amerikāņu sapnī dzīvojot, viss bija kredītā – pat kafijas automāts. Lai telpa kļūtu par mājokli, ik dienu tā tika papildināta ar dažādiem interjera elementiem. Visi kaimiņi vēl nebija ievākušies. Aiz kādas sienas bija dzirdami pēdējie remontdarbi, un šur tur nama logos bija manāmas jaunas žalūzijas vai aizkari. Jauno gaismu vērošana kaimiņu logos bija kļuvis tāds kā Uģa hobijs un ikvakara rituāls, pārbraucot mājās no darba. Otra lieta, ko varēja labi pamanīt, bija kartona iepakojumu kastes pie miskastēm, kas liecināja, ka kādam kaimiņam mājās atkal ir uzradies televizors, ledusskapis vai cita elektrotehnika.

         Patīkamais fakts aukstajā oktobrī bija tas, ka dzīvoklī bija jau pieslēgta apkure. Pēc gadiem, kas pavadīti, īrējot dažādās vietās, Uģim beidzot ir sava mājvieta. Nu varēja dzīvi tā kārtīgi iekārtot. Bet sieviete… Protams, visi saka, ka nekas tā nestiprina attiecības kā hipotekārais kredīts un ka divatā vieglāk pa to dzīves taku iet, bet… pašlaik viņš bija viens. Viss bija ļoti tuvu tam, lai kopā ar Elīnu izsapņotais sapnis būtu realizējies mīlas stāstā ar “ilgi un laimīgi”, bet ERASMUS studijas tomēr Elīnu bija aizvedušas un ieprecinājušas Portugālē. Iespējams, arī šķiršanās deva nepieciešamo papildus spītu vīrietim vairāk saņemties un realizēt – ja ne savu izloloto mērķi, tad vismaz to mērķa daļu, kāda viņam bija palikusi no Elīnas.

Sievietes neesamība, protams, nepalīdzēja brīžos, kad gribas to pašu primitīvāko un vienkāršāko – priecāties par uzvarām, dalīties priekā un ļauties enerģijai, ko dod otrs cilvēks, daloties ar sevi visu. Šķirtās attiecības ar Elīnu bija kā uz skausta sēdošs lietuvēns, kas nepārtraukti atgādināja par to, cik labi bijis. Tikai iedziļinoties, prāts aizpeldēja tik tālu, lai šo domu apslāpētu ar loģisku jautājumu: cik gan labi patiesībā ir bijis, ja viņa izvēlējās dzīvi Portugālē, bez sava īstā? Arī pieaugušo cilvēku saruna pirms viņas aizlidošanas – jā, cilvēcīga, bet nebija jau tā, ka Uģis nejustos kapitāli piečakarēts.

         Kā gan nebūs tāda rūgtuma pēcgarša, ja vīrietis, sagatavojies bildinājumam un kopā ar saderināšanās gredzenu vēlējies pasniegt jauno māju atslēgas, bet otra puse sagatavojusi vakariņas, lai atvadītos? Arī visa diena pirms pašām vakariņām – neķītra sarakste, bilde no pārģērbšanās kabīnes ar tikai krūšturī ģērbto sievieti un komentāru – “Viss, kas nav piesegts, būs tev desertā…”. Visam, nu visam, bija jābūt kārtībā!

Pēc gandrīz diviem gadiem, ko dažāda veida studiju apmaiņas programmās un pētījumos viņa pavadīja Lisabonā, sieviete bija tā kā atgriezusies. Abiem bija augstākās izglītības, stabili darbi, tad – kopdzīve, dzīves baudīšana, pasaules apceļošana un sekss bez ierobežojuma. Jā, arī sekss… nevis daļa caur telefonu un mazākā daļa klātienē – retajās viesošanās reizēs.

Visas šīs domas galvā malās arī brīžos, kad Uģim bija praktiski viss. Pārdomas lika vīrietim sajust to,  ka sevī iekšā ir neizsakāms tukšums. Veidojās imunitāte pret prieku un ticību labajam. Pat apkārtējā vide un procesi neapzināti vērsa viņa uzmanību uz to, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, kuras jāsāk sevī un ar sevi. Pārdomu pilns vīrietis, jaunā projektā un mājas treniņbiksēs, kājas uz galda turot, blenž milzīga izmēra televizorā – tā viņa aizdomāšanās brīdis no malas izskatījās visbiežāk.

Pēkšņi dzīvoklī nodziest elektrība. Uģis piesteidzas pie logiem un redz, ka blakus ēkās gaisma vēl ir. Telefona lukturi spīdinot, viņš meklē apavus un dodas koridorī. Katrā stāvā spīd gaismiņas – kā koncertā. Cilvēki runā vairāk vai mazāk dusmīgos toņos.

 – Eu, laikam korķus izsita! Tu nezini, kur tos ieslēgt? – kāda balss vaicā Uģim.

 – Nu, man savi individuālie atrodas koridorī, sienas skapī. Kopējie ir pirmajā stāvā, kur rakstīti dzīvokļu numuri.

 – Ā, skaidrs! Es nesen te sāku īrēt. Starp citu, mani sauc Igors.

Kāda gan tam bija nozīme – Igors vai Aigars?  Uģis īsti tāpat neredzēja ne svešinieka seju, ne nākamajā dienā uz ielas varētu atpazīt tā stāvu. Neprasīs taču katram pretī nākošajam vīrietim:

  – Parunā, man jādzird tava balss!

 Balsi dzirdot, gan varētu pateikt –  pazīstami vai nē. Pēc brīža gaisma atkal iedegās. Tagad varēja redzēt daļu no koridorī iznākušajiem kaimiņiem un kaimiņienēm. Īpaši vīrieša uzmanību piesaistīja blondīne sarkanajā mētelī, kas stāvēja stāvu augstāk. Viņas sejā bija nolasāms kas aicinošs un uzticams. Viņa bija tērpusies melnā kleitā ar sarkaniem elementiem, garos zamša zābakos un melnās, caurspīdīgās zeķbiksēs ar mežģīņu rakstu. Iespējams, tas sevišķi iekrita acīs, jo straujā gaismas parādīšanās lika Uģa acīm apžilbt, bet ja vēl pēc tam sastop šādu sievišķīgu skaistumu…

Uģis nesadūšojās neko teikt vai uzsākt. Abu acis uz mirkli sastapās, sieviete pasmaidīja, un katrs devās uz savu dzīvokli.

Nākamais rīts bija netipisku ļaunumu vēstošais Halovīnu rīts. Protams, subjektīvā ļaunuma, jo Uģim šie svētki riebās. Jau no rīta kāds bija pamanījies koridorī izlikt dekorētu ķirbi un pāris muļķīgus dekorus. Pat esot kopā ar Elīnu, Uģis nebija iemācījies pieklājīgas manieres, lai šos svētkus varētu pavadīt, citiem un pats sev netraucējot. Mazliet dusmu rievu pierē ievilcis, ejot pa ārdurvīm, viņš burtiski uzskrien virsū tai pašai kaimiņienei ar sarkano mēteli.

 – Labrīt! Atvainojos, vai jums viss kārtībā? – taujā vīrietis.

 – Nekas, nekas, viss labi!

 – Tiešām? Atļaujiet, es jums palīdzēšu uznest mantas! (Pamanījis, ka, iespējams, sievietes atrašanās durvīm otrā pusē, ir nespēja atvērt durvju rokturi, jo rokas ir aizņemtas ar divām lielām somām).

 – Tiešām? Jums tas nebūtu par grūtu?

 – Kaimiņiem jāizpalīdz. Starp citu, mani sauc Uģis.

 – Ļoti patīkami! Ilze.

 – Atvērsiet, lūdzu, man durvis, Ilze?

 – Protams!

  – Kurš jums bija stāvs?

 – Tieši vienu stāvu virs jums – ceturtais.

 – Pareizi!

Nesot ne pārāk smagās, bet neparocīgas somas, Uģis klusībā domā par sievieti, kas kāpjot pa kāpnēm, iet viņam aiz muguras. Bedrītes vaigos, protams, ir bonuss, bet viņai ir arī TAS acu skatiens, kurā ir vēlme skatīties orgasma laikā. Doma par orgasmu ar sievieti, kopš Elīnas aizbraukšanas viņu vēl nekad tik spilgti nebija uzrunājusi, īpaši šādā ikdienišķā situācijā – bez kailumiem, pat bez īstas iepazīšanās vai sarunas. Nonākot ceturtajā stāvā, viņš palīdz Ilzei ienest somas dzīvokļa priekštelpā. Lai vairāk neuzbāztos, mazliet piemelo, ka nu jāsteidzas uz darbu.

Vismaz uz brīdi gaišmatainā skaistule bija likusi vīrietim aizmirst par šo ķirbju dienu, kuru iepriekš Uģis bija izlēmis pārvarēt, vadoties pēc strikti saplānotā darbu saraksta. Vakara stundas, kad sīkie diedelnieki dauzās pie durvīm un prasa saldumus, viņš bija nolēmis pavadīt aiz tumšiem aizkariem un izslēgtas gaismas, skatoties kādu šausmu filmu. Pirms tam, tikai netālu esošajā IKEA veikalā, vajadzēja nopirkt dekoratīvos spilvenus lielās istabas dīvānam un stāvlampu, ko viņš par labu cenu bija noskatījis veikala akciju katalogā.

Pulksten septiņos vakarā, viņš jau atkal stāvēja pie sava nama ārdurvīm – nu jau ar lielajiem iepirkumu maisiem. Diena ir bijusi spraiga, bet noritējusi bez lielas aizķeršanās. Ja vien darbā būtu izdevies nosūtīt visus e-pastus, viņš rīt uz ofisu varētu nebraukt. Bet, ak vai, lielos maisus rokās turot, Uģis nespēj ievadīt durvju kodu un atvērt durvis. Par laimi, durvis veras pašas. Jau otro reizi šodien viņam pretī iznāk šī blondā kaimiņiene, tikai tagad viņi ir mainītās lomās – viņš ārpusē, bet viņa – iznākot no nama.

 – Vo, šoreiz mums sanāca vienam otrā neieskriet!

 – Vai ne? – plati smaidot, atbild sieviete.

 – Vai paturēsi, lūdzu, man durvis?

 – Protams! Vai maisos ir saldumi bērniem?

  – Nē, tikai spilveni un stāvlampa.

Viņš nemaz nesaka, ka šie svētki viņam riebjas, jo, kad sieviete runāja par šīs dienas tradīciju, izklausījās, ka viņai šī diena patīk.

 – Ņem, lai tevi neizjoko! – no savas jakas kabatas sieviete dod Uģim sauju ar dažādām konfektēm.

 – Ieliec man labajā kabatā!

Sieviete stūķēja Uģim konfektes kabatā, bet viņš pa to laiku nopētīja viņas šodienas apģērbu. Nez, kur viņa devās? Zem mēteļa un zilās kleitas, kas sievietei bija mugurā, bija redzamas plikas kājas bez zeķbiksēm, vasaras kurpītēs. Un atkal – tiklīdz viņš ieskatījās sievietes acīs, vīrieti pārņēma dzīvnieciska vēlme tajās lūkoties seksa laikā. Galvā viņš jau uzbur ainu, ka nomet tos maisus, un turpat koridorī paceļ sievieti aiz dibena. Tad, pret sienu turot, veic visas nepieciešamās darbības, lai savu locekli ietriektu viņai starp kājām.

 – Ja es uzvilktu masku, vai tu mani arī cienātu ar konfektēm? – viņš tomēr uzdrošinās uzdot jautājumu.

 – Atkarībā kādu masku? Bet, ja es tevi nepacienātu ar konfektēm, kā tu mani izjokotu?

 – Izjokotu?

 – Nu ja! Ja nedod saldumus, tad nama saimnieks tiek izjokots!

 – Domāju, ka ar olām dzīvokļa durvis nenomētātu. Uzliktu uz durvīm līmlapiņu “Skopule’’.

 – Eh! Un es jau cerēju, ka varēšu dusmoties un rakstīt sociālajos tīklos: “Lūk, kas tie par svētkiem, ka otram mantu bojā! Tā nedrīkst darīt…”. Un vēl pakauninātu.

 – Klau! Bet nesaldējies, lai es nebūtu atbildīgs par tavu saaukstēšanos!

 – Tātad man ir bezatbildīgs kaimiņš?

 – Nebūt ne! Tad man būtu jādomā par sinepju kompresēm un jānes tev arī produkti no veikala. Man varētu iepatikties vai… apnikt.

 – Es un apnikt? Nu nē. Es esmu maiga būtne un ar vīriešiem nekaroju.

 – Nu labi… tad nu laidīšu tevi darīšanās!

Durvju atvēršana bija izvērtusies sarunā uz desmit minūtēm. Šī kaimiņiene jau vairs nešķita sveša, bet bija par soli tuvāk, lai kļūtu par vīrieša medījumu un sildītāju tumšajos ziemas vakaros. Ar saviem maisiem lavierējot starp stāvu kāpnēm, Ilze no aizmugures vīrieti uzrunā vēlreiz:

 – Tu nāksi pie manis pēc saldumiem? Parādīsi savu masku?

 – Tas skan divdomīgi… bet tādam jautājumam un aicinājumam nespēju atteikt!

Pametis skatu pār plecu, Uģis redz nosarkušu kaimiņieni, kas, acīs skatīdamās, iet viņam aiz muguras. Brīdī, kad viņš ieiet savā dzīvoklī, viņa to pavada ar mulsinošu skatienu.

Bļin, mani koļī? Tā tak bija koķetēšana! Viņa tiešām grib, lai aizeju ciemos. Priekš kam? Viņa taču nedomā, ka es ar masku iešu pēc konfektēm? Es viņai varētu iedod savu konfekti “Gotiņa”, kas pārtop cietā ledenē, ja to paberzē… –  domā Uģis.

Tagad viņš taču nekrāmēsies ar spilveniem vai stāvlampām! Nometis maisus turpat koridorī, viņš steidzīgi taisa vaļā dzīvokļa durvis, kur priekšā stāv Ilze – zilā kleitā, zeķbiksēs, bet rokās – groziņš ar saldumiem. Starp blondajiem matiem viņai ielikta stīpiņa ar velna radziņiem. Atkal viņas skatiens… Tas viss kopā ir afrodiziaki. Viņš grib iegūt viņu tagad un ātrāk!

–  Saldumus vai izjokošu?

–  Sekss tagad, vai nerunāsim visu laiku, kamēr dzīvosim kaimiņos?

Sieviete atkal nosarkst, bet neko nesaka. Skatās vīrietī. Uģis viņu aiz rokas ievelk savā dzīvoklī, un viņa ļaujas. Viņš izņem no sievietes rokām grozu ar konfektēm, nokrīt viņas priekšā uz ceļiem un, uz augšu skatoties, paceļ viņas kleitu. Ilze vēro vīrieti, bet ļaujas viņa darbībām. Brīdī, kad vīrieša mute pieplok viņas biksītēm, viņa ietupjas, lai viņš vieglāk visur tiek klāt. Garās zeķes un melnās mežģīņu biksītes ar pērlītēm – tieši pie kaunuma lūpam… Uģis kā izbadējies laiza sievieti, ar pirkstu galiem pabīdot biksītes uz sānu. Pēc brīža pieceļoties, viņš pagriež sievieti ar muguru pret seju, un kā izslāpis, skūpsta viņai kaklu, auss ļipiņu, un ar rokām spaida krūtis.

–  Nē! Te nē – tur! – Ilze norāda uz virtuves galdu.

Uģis viņu burtiski iestumj virtuvē, uzgrūž ar vēderu uz virtuves galda, uzrauj pāri dupsim viņas kleitu un norauj biksītes līdz celim. Sieviete ļaujas, ar rokām iekrampējusies galda malā. Kāds viņai ir liels un skaists dupsis! Uģis izvelk no biksēm savu piebriedušo locekli un triec sievietē, stingri turot viņu aiz gurniem un jau pēc pāris minūtēm ejakulējot viņai uz dibena vaigiem. Brīdī, kad vīrietis sniedzas pēc dvieļa, lai noslaucītu grēku no sievietes auguma, viņa paņem tā roku.

– Nē, sperma ir veselīga ādai. Iesmērē ar to manu dupsi!

Vai gan tas bija brīnums, ka Ilze arī pa nakti uzkavējās Uģa dzīvoklī, un tas pārauga par regulārām kaimiņu attiecībām? Bet Halovīns? Protams, tas atnesa ar olām nomētātas ārdurvis, jo ķermeņu padziļināta izpēte pieaugušajiem liedza atvērt durvis kādam no saldumu tīkotājiem…