Tikai divas reizes gadā Rīga ir tik tukša, ka tajā sastapt kādu dzīvu dvēseli jau tiek uzskatīts par sasniegumu. Tādas dienas ir pirmais janvāris un divdesmit ceturtais jūnijs, jo tajos datumus satiktie ļaudis biežāk atgādina staigājošo miroņu seriālu. Laura par tāda veida dienām bija dzirdējusi tikai nostāstos, jo pati, iespējams par veiksmi, sevi varēja pieskaitīt tiem, kas tajos datumos atpūšas no labas svinēšanas. Tikai ne šogad! Pie ēkas Artilērijas ielā, ko vēl pirms nedēļas sieviete sauca par savām mājām, viņa sēž uz čemodāna un izmisīgi atjauno Bolt aplikāciju, meklējot taksometru, ar kuru no šīs vietas doties maksimāli tālu. Ar katru minūti vārdu salikums “maksimāli tālu” ieņem tiešāku nozīmi, jo, ja dusmās sitot ciet dzīvokļa durvis bija domājusi, vismaz pirmo nakti pārlaist kādā viesnīcā, tad pašlaik prāts veda viņu uz mājām- uz Liepāju. Taksometru neesamība vēl vairāk viņā iekšā vārīja dusmu un nodevības putru, kas jau bija ļoti tuvu, lai pārtaptu aizvainojuma lavā, kas sāks ēst viņu no iekšienes. “ Nu tiešām?! Neviens negrib nopelnīt? Visi dzer, nav neviena normāla taksista? Tak peļņas laiks!”, tāda bija doma galvā, bet paveroties apkārt, viņa vēlreiz pārliecinājās, bez viņas vienīgā redzamā dvēsele ir kāds kaķis pretējās mājas logā. Kā zelta grauds aklai vistai, tomēr pēc divu stundu meklēšanas- beidzot aplikācijā parādījās taksometrs, ar vadītāju Jevgēniju, kas būs klāt pēc piecpadsmit minūtēm.

            Jevgēnijs, taksists no Daugavpils, kurš uz Rīgu atbraucis, jo par diviem simtiem eiro būtu grēks klientu nevest līdz Rīgai. Pēc klienta atvešanas uz Rīgu, viņš bija domājis paēst, bet, redzot vēl vienu izsaukumu, tomēr vēlme piepelnīties viņu veda uz tikšanos pie nākamās klientes.

            Nogriežoties Artilērijas ielā no Brīvības ielas, vīrietis pamana sievieti – gara vasarīga kleita, mati sataisīti copē, pie rokas milzīgs čemodāns un uz pleca milzīga sporta soma. Pamanījusi vīrieša mašīnu, ar brīvo roku viņa vicinās. “Vot kaza! Ko viņa vicinās? Itkā uz ielas būtu vēl kāds bez viņas.. ”, pie sevis nodomāja Jevgēnijs. Piebraucis pie sievietes, piedāvājot palīdzību iekrāmēt viņas mantas automašīnās bagāžas nodalījumā, viņš no Lauras saņem negaidītu jautājumu.

  – Tu vari mani aizvest uz Liepāju?

 – Liepāju? Tu izsauci uz Bellevue Hotel… Rīgā, nevis Liepājā!

 – Es zinu! Bet vari mani aizvest uz Liepāju? Cik tas maksās?

 

Jevgēnijs pie sevis sāka domāt.. “Liepāja… tās tak vēl ir trīs līdz četras stundas, ko braukt! Pēc tam atpakaļ uz Daugavpili… viņš būs vairāk kā desmit stundas pavadījis auto. Bet, ja šī kaza viņam uz Liepāju samaksās arī divus simtus par ceļu… tad viņam būs kolosāla peļņa!” Tā arī nodomājis- vai nu, vai nu- ja nav gatava maksāt, lai sēž ar savām parpalām uz ielas un meklē citu vedēju.

 – Divi simti eiro un braucam!

 – Sarunāts ( Laura tik ātri piekrita, jo galvā kā zibens iešāvās doma, ka par pēdējo mēnesi pusi no īres viņa Mārtiņam nemaksās. Lai pats maksā! Viņa vairs tur nedzīvos. Vispār vajadzēja paņemt arī ķēdīti, ko viņš dāvināja, bet.. lai savāc, lai aizrijas).

 – Nu tad braucam!

Salikusi daļu mantu uz aizmugurējā krēsla, Laura apsēdās blakus taksistam priekšejajā krēslā, pēc tam tikai iedomājoties, ka tas varētu aicināt šoferi ar viņu runāt, ko viņa patiesi nevēlējās. Jevgēnijs savā galvā domāja tieši to pašu, ka, nedod Dievs, tagad trīs stundas viņam ar šo te sievieti būs jārunā… Būtu sēdējusi aizmugurē un kaut vai gulējusi.

Abiem klusējot, automašīna devās ārā no pilsētas un vienīgās reizes, kad tā apstājās, bija luksoforu signāls. Rīga bija izslaucīta! Pat policisti, ar iespējamajām alkohola pārbaudēm, nekur nebija redzami. Pa retam tikai kādu privātmāju pagalmos bija manāmi dūmojoši grilli un pa kadam zombijam, kas meklē piekto stūri pagalmam. Nonākot uz šosejas, Laura raudzījās ārā pa automašīnas logu un priecājās par domu, ka viss, ko viņa pašlaik redz, paliek aizmugurē. Kaut tur kādreiz paliktu arī Mārtiņš, sasodītais nelietis, ko viņa vēl vakar pa dienu sauca par savu vīrieti. Viņas izredzētais- kurš vēl vakar tika aplaimots ar minetu rudzupuķu laukā un kurš viņas kūsi bija izrotājis ar skaistām magones lapiņām, sakot, ka viņa ir viņa īstā un vienīgā. Tas bija tik patīkams sākums svinībām, ar tik briesmīgām beigām, Lauras ķermenim cauri iziet nepatīkami šermuļi.

Sieviete paskatās šofera virzienā un domā -varbūt uzsākt tomēr sarunu, lai nebūtu jādomā par vakardienu.. par beigu sākumu.. bet nē! Draudzenes to tāpat sapratīs un spēs atbalstīt viņu labāk, un ko tad šis te, pelēkajā T-kreklā un oranžajos šortos tērptais, nesimpātiskais vīrietis, viņai palīdzēs. Simts procenti arī šis ir kaut kāds krāpējs! Gredzens nav uz pirksta- droši vien tas ir labi paslēpts, un spīdošais follijas papīra gabaliņš, droši vien, ir no kāda izlietota prezervatīva. Un vispār ko es atklāšu tagad viņam? Ka vakar mani piekrāpa mans mīļotais vīrietis, kurš nemaz vairs nav mans vīrietis?

Ilgā ziedu lasīšana un kūša dekorēšana bija ilga priekšspēle. Mārtiņš vēlējās ar viņu mīlēties pļavā, bet sievieti mulsināja, ka ja nu tomēr kāda mašīna no šosejas viņus pieķer. Lai pilnīgi nesadusmotu savu kavalieri, viņa ar muti un roku palīdzēja Mārtiņam atviegloties no uzbudinājuma, pirms abi atgriezās automašīnā.  Laura, velkot biksītes, no kūša izņēma tajā ieķērušos magonītes ziedu un nolika vīrietim labi redzamā vietā blakus auto stūrei. Bet, viņai par pārsteigumu, Mārtiņš bija apvainojies.

 – Kas notika? Tu nerunā ar mani?

 – Runāju, viss kārtībā!

 – Nu es taču redzu, ka kaut kas nav?

 – Nu nē, nē, viss normāli.

 – Tad par ko tādas grumbas pierē?

 – It kā pati nezinātu!?

 – Es tiešām nezinu! Kas notika?

 – Padomā pati!

 – Mārtiņ, es tiešām nesaprot., Tu nekad tā neesi uzvedies. Tu jokojies?

 – Nē, pati pasaka, ka ielikusi spirāli un varam droši seksot, bet kā iespēja- tā kaut kādas atrunas!

 – Nu bet nejau šeit- padsmit metrus no šosejas?! Braucam mežiņā- kā esam to darījuši!

 – Es jau vairs negribu…

 – Bet es taču Tev palīdzēju! Par ko Tu dusmojies? Vakarā mēs paliekam teltī.. varēsim mīlēties bez izsargāšanās. Tu kā tāds puišelis tagad piepūties!

 – Nu nē! Beigās Tu arī izspļāvi…

 – Bet Tu zini, ka man nepatīk spermas garša! Par ko Tu tagad man pārmet? Kas notiek?

 – Nekas, viss ir kārtībā.. braucam!

Braucot pa meža ceļu, Laura atgaiņāja slikto garastāvokli, lai nebojātu sev svētkus. Navigācija rādīja,ka vēl pārsimts metru un būs sasniegts galamērķis. Laura atvēra logu un mašīnā ieplūda tveicīgais jūnija gaiss,kas piesātināts ar priežu smaržu.

 – Mums būs lieliski svētki! Vai piekrīti?-Laura cenšas savu spridzeklīti pielipināt arī Mārtiņam, bet no viņa saņem tikai aukstu-hmm!

Mašīna sasniegusi norādi “Mednieki”. Laura ieelšas-Paskat! Paradīze! Viņi lēni ripina mašīnu pa bērzu aleju pretī mazam paradīzes nostūrim-tieši pretī grezni stāv barona māja un Salaiņa ezers, kurā daži svinētāji jau laivo, kāds jau supojot cenšas apšļakstīt uz laipas dāmas, kuras kailas veic saules peldes.

Pirtiņai un kublam kūp skursteņi-pirtnieks sēž uz terases krēsliem, atpūšoties pirms nākamā pirtējamā… ugunskurs tiek stutēts pašā ezera krastā un pat baltais žigulis nolikts goda vietā. Daži, knapi apģērbti līgotāji, nāk ārā no SPA namiņa, kur noorganizēta relaksējoša masāža. Basketbola laukumā jau daži mētā bumbu. Laura nosmej: ” Pēc apģērbiem izskatās, ka martā būs demogrāfiskais sprādziens!”

Mārtiņš novieto mašīnu plašajā stāvlaukumā un abi izkāpj no mašīnas. Laura saņem Mārtiņa roku un dodas pie svinētājiem, kuri atlaidušies ozolu ēnā.

 Blakus barona mājai starp lielajiem ozoliem pie laipas tiek klāts svinību galds.

 – Kas par skatu!?!- beidzot Mārtiņš izdvesa. Tikai…Laura nesaprata par ko tieši,jo Mārtiņa acis bija pievērstas plikumiem uz laipas, kur dāmas nekaunīgi izrādīja visus savus dotumus.

Laura nav aizspriedumaina ,bet viņas muguras smadzenēs ietrīsējās kāda nots.

 – Mārtiņ,nāc ejam!- Laura saņēma Martiņu aiz rokas un iebāza to sev starp kājam, iekoda sev apakšlūpā, ar nogribējušas kaķenes skatienu ieskatījās viņam acīs un zemā balsī noelsa

 – “Iesim atrast savu seksadromu!”

 – “Ej!” -Mārtiņš bez emocijām atgrūda viņas roku:”es palīdzēšu čaļiem sanest malku ugunskuram!”.

Patiesībā, Mārtiņš tovakar, izņemot pieklājības frāzes, vairs arī īsti nerunāja. Ierodoties svinību vietā, viņš apzināti izvairījās no Lauras, it kā ienirstot citās sarunās un diskusijās. Laura sapratusi, ka arī negrib savus svētkus sabojāt, jo pašlaik, ja izņem Mārtiņa nesaprotamo uzvedību, viņai viss patika. Ar draudzenēm tiešām bija sarūpējušas foršu viesu namu pie pašas Igaunijas robežas “Mednieki”. Meža ielokā blakus ezeram, plaša teritorija ar pirti, viesu māju un mazāku SPA ēku. Bija vieta, kur uzcelt telti, basketbola laukums sportiskajiem un slēgta nojume, ja līgot traucētu lietus vai stiprs vējš. Izvēlētajam viesu namam piemita kaut kāda maģija, jau pirms tam to apskatot, tur bija vēlme palikt- būt saskaņā ar dabu un tur valdošo mieru. Un fakts, ka tikai, apkārt klaiņojošie meža zvēri, kā nelūgti viesi varētu iejaukties viņu svinībās, tikai visu padarīja daudz jaukāku. Tuvākās mājas ir divu kilometru attālumā, viensēta, kas bija garantija, ka līgo vai svētki paliks bez citu redzošās acs- otras tādas vietas Latvijā nav!

Izdejošanās, dažādas spēles, alkohols ļāva atslābināties, neviens īsti nedalījās pa pārīšiem, jo meitenes tomēr bija sabraukušas vairāk kā puiši, tāpēc, lai nebūtu neērti, tas tika ņemts vērā. Ugunskurs, lēkšana tam pāri, protams, aplīgošana un vainadziņu mešana ozolā, svētki pēc visām Latvijas tradīcijām. Siltais vakars un alkohols ļāva atraisīt iekarsušos Līgotājus un tuvāk rītam parādījās doma par peldi pa pliko. Daļa šo uztvēra kā patīkamu izklaidi, daļa tomēr norobežojās un devās sildīties burbuļvannā pie pirtiņas. Laura nebija ne īsti kaunīga, nedomāja tādās kategorijās- ka kāds tagad viņu pētīs, ļāvās trakumam un, līdz ar aktīvajiem, jau pēc brīža kaila metās iekšā ūdens tilpnē kopā ar citiem.

Ālešanās un šlakstīšanās, un kailiem, dodoties sildīties pie ugunskura, dziedot dziesmu- “Āvu, Āvu baltas kājas”-bija pavisam loģisks turpinājums svinībām. Daļa no peldētājiem steidzās uz viesu māju pēc dvieļiem, daļa vilka drēbes, kas mētājās uz zemes tur pat pie ugunskura, bet divi, visvairāk iesilušie līgotāji, labprāt bija kaili, ļaujot ikvienam novērot savus debesu zvanus. Viens no tiem bija Mārtiņš, kura apgraizītā locekļa apskate publiskai apskatei Laurā radīja divējadas sajūtas. No vienas puses- viņš nav viņas īpašums un tomēr tāda reize gadā, no otras – tas tomēr ir viņas vīrietis un šeit ir arī brīvas sievietes! Sev sieviete uzvilka tikai biksītes un kleitu, jo vēlme vilkt krūšturi nebija, bija jautri un brīvi tāpat.

Pēc brīža atkal visiem tika salietas pilnas glāzes ar katra iecienīto dziru, daļa no viesiem bija devušies atpūsties, bet Laura, Mārtiņš, trīs vīrieši un divas sievietes turpināja jestrās svinības pie ugunskura. Vaicādama, vai Mārtiņš paturēs viņas glāzi, sieviete devās pačurāt, jo šķidrumam- ko iekšā ielej, kaut kad ir jānāk ārā! Viesu nama tualetes durvis bija slēgtas- vai nu iekšā kādam palicis pārāk labi, vai arī kāds iemidzis. Āra tualete arī aizņemta, kas sievieti mudina aiziet turpat pie mašīnām ātri pietupties un izdarīt darāmo.

Atgriežoties pie svinētājiem, Laura tur neredz Mārtiņu, bet, neko sliktu nedomājot, tikai to, ka varbūt beidzot aizgājis apģērbties, turpina sarunāties ar sievietēm un vīriešiem pie ugunskura. Pēc kāda ilgāka brīža nolēmusi, ka varbūt Mārtiņš aizgājis gulēt, viņa dodas viņu meklēt. Viņas mīļotais nav ne lielajā mājā, ne teltī, ne automašīnā! Viņa, drošības pēc, vēlreiz aiziet pārliecināties, ka viņš nav arī pie ugunskura.

Uz mirkli viņā iespurdzas galvā doma- cik ļoti forši būtu mīlēties ūdenī vai jebkur šeit pat zālē, kurš gan viņus pamanītu… Varbūt arī Mārtiņs pārstātu pūsties, jo varētu beigt viņā un tas varētu būt kā rudzupuķu laukā iesāktā turpinājums. Viņa meklēja Mārtiņu nu jau ar vienu domu- savaldzināt viņu uz papardes zieda meklēšanu. Vēderā lido taureņi, bet viņa tik ļoti vēlētos lidot orgasma viļņos līdz ar tiem!

Nolēmusi vēlreiz meklēt laimi- atrast savu vīrieti viesu namā- viņa dodas gar mazo namiņu, ar stiklotajām sienām un tajā brīdī uz mirkli paliek bez elpas. Viņas Mārtiņš, aiz matiem turot, atbalstījis pret galdu, no mugurpuses drāž vienu no svētku dalībniecēm. Pie ieslēgtām gaismām, vaļējām durvīm.. lieki teikt, ka sieviete no darbībām paliek ar vien skaļāka. Sievietes labpatika un elsas kā naži griež Lauras dvēselē, sirdī. Nelietis! Pretīgais cūka! Viņa, neko nesakot, steidzas uz automašīnu.. neprātā, nedomājot par patērēto alkohola daudzumu..  vienā braucienā atbrauc līdz Rīgai. Sakrāmē mantas, mašīnas atslēgu iemet podā un ar mantām dodas uz ielas, lai tiktu no dzīvokļa prom.

Gandrīz vienlaicīgi atmiņu un asfalta cīņā viņi ir nonākuši līdz Saldus benzīntankam, kur Jevgēnijs paziņo, ka nepieciešams uzpildīt degvielu. Uz mirkli Laura pat aizdomājas- par spīti Mārtiņam, iedošu šim te Jevgēnijam pa ceļam mežā! Tad arī pateikšu, ka iedevu taksistam par ceļu taksists mani drāza uz mašīnas kapota un piešāva pilnu ar krievu spermu. Izvarošu šo slēpto 9. Maija patriotu, lai arī cik skaļš “fui” man skanētu galvā, lai arī cik ļoti man šāda veida vīrieši nepatīk. Viņa apģērbs, attieksme un retās bārdu pūkas, tikai paspilgtina faktu, ka viņš ir slēpts Putinists, bet lai..

Ak, iznāk Jevgēnijs no Degvielas uzpildes stacijas, rokā tam kabanos desiņas hotdogs, otrā rokā riekstiņi ar sīpolu garšu un kola. Caur viņa šortiem manāms, ka daba viņu nav apbižojusi, tas ir kā sarkanā lupata aizvainojuma bullim, kas mājo sievietē. Atsākuši ceļu uz Liepāju, pāris kilometru no Saldus, Laura izlemj rīkoties! Viņa strauji parauj uz augšu savu kleitu, novelk biksītes un izmet tās ārā pa logu. Šoferis apstulbumā, gremojot savu hotdogu, pat aizmirsa kustināt žokli, bet, ik pa brīdim skatoties uz ceļa, uzmet acis sievietes koptajā klēpja frizūrā.

 – Iebrauc nākamajā meža ceļā. Es Tev padarīšu šo braucienu neaizmirstamu! Laura noteica,

 –  labi.. protams!- atbildēja vīrietis.

Pēc īsa brīža atradās ērts nobraucamais ceļš. Brīdī, kad automašīna apstājās, sieviete kā traka fūrija metās virsū taksistam, bez ceremonijām no šortiem izvilka viņa locekli, kas jau bija pilnbriedā un suloja, un uzsēdās tam virsū. Jevgēnijs tikai spēja skatīties, jo Laura straujām gurnu kustībām viņu varoja, viss, ko viņš spēja bija nolaist krēsla atzveltni un vērot procesu. Brīdī, kad vīrietis straujāk ieelpojās viņa atgriezās savā krēslā, atsūkāja vīrietim- izsūca no tā visu sēklu un nicīgi to izspļāva pa to pašu logu, pa kuru pirms brīža bija izmetusi savas biksītes. Pabeigusi, viņa iekārtojās ērtāk savā krēslā, itkā nekas nebūtu noticis, sakārtoja savu kleitu un lika vīrietim vest viņu uz Liepāju.

Ja arī Tu vēlies atpūsties Atpūtas un Sporta kompleksā Mednieki. Rezervāciju vari veikt šeit: Mednieki