Dzejoļi un pantiņi tapuši laika posmā no 2012 līdz 2019 gadam
Solījums
Ja sakot,meitenei pie vecās bākas,
Siena talkā vai tumsā klusi ausī sakot
Es Tevi mīlēšu līdz beigām,
Nu tad kad beigsim trakot
Vai solījums līdz galam, tālāk kā Daukam
Tālāk par mīkstajām mantiņām, ziemeļu salam
Tā vietā sakot, bļin sasodīti un pa īstam
Es nezinu kā Tu, bet varu tā līdz rītam
Ja melotu mēs sākumā un nekļūdītos vispār
Ja, nedzirdēti frāzes mēs, Tu centies bet vecīt – cik var?
Momentā kad saproti kad krāso Tavu māju
Vieglāka kā pirmoreiz skūpstīji dāmas kāju
Dienā, kad LLU bija mazāks kā ai LOV jūs
( Helmuts Bēķis)
Man patīk zvaigznes,
Tikai tās, kas nav nevienas valsts karogā
Patīk tās, ko visi redz
Un nav nekas, kas skatu sabojā
Patīk tās, kas citreiz tikai manī spīd
Tām, kurām var ticēt gandrīz katru brīd`
Patīk sajūta, kad aiz mākoņiem tās
Simtiem, miljoniem, tūkstošiem iedegās
Piena ceļš, lielais lācis – spožais ceļa vējš
Man patīk zvaigznes
Tās kas sirdī
Patīk tās, kas visiem bez maksas pie debesīm spīd.
( Helmuts Bēķis)
Simtiem sniega pārslas brīnās
Kā papiņš ar zāģi pa kupenām cīnās
Purina, kustina, rok ārā no sniega
Lai rastu to īsto, ko piecelt no miega
Viņš atrada, atnesa eglīti mājās
Steidz to sagaidīt puisēns, skaistām čībiņām kājās
Sveču liesmiņas sildīs, virmos actiņās prieks
Svētki sirsniņu pildīs, svētku prieks šeit nav liegts
( Helmuts Bēķis)
Gaidot stārķi stacijā
Var atbraukt Pīle,
Pērkot banānus akcijā
Var sanākt līme.
Rozamunde aizkaros,
Pīters Pens pie loga,
Tavā pelēkajā kažokā mīļākā poga.
Trešā starp otro un ceturto,
Īstā starp slēgto un atvērto.
Sakrauta grēdā podiņu krāsns silda nesēju,
Kā kaķi gaužas pie kājas kaut vai nespēj.
Pietiek.
Nebūs gan, Tas nav iespējams
( Helmuts Bēķis)
Sit, tieši tā sit, ar krītu pa tāfeli
Sit savu pārliecību stipro UN TĀ VĒL
Tad nekad Tev nebūs jāmīl pārliecību
To, ko bez maksas cits dod UN TO KO SAVĀDĀK CELT TĀ VĒL
Emocijas sasien kopā kā tādas mazas kaziņas
Labāk sēdēt mazam un būt kā jēram svešā laukā bez saziņas
Melns nepamanīts jo ar ragiem dzeju sēj
Spēj saķert vēju aiz ragiem, to ko pūlis nepaspēj
zvēru, pārraut nepateicību kā otru zvēru
pateicību skaidru pateikt kā tikko nogalinātu zvēru
( Helmuts Bēķis)
Vai gan ir gana praktisks
Katrs gajiens kas nava radošs, bet ir taktisks
Vai gan ir gana redzams
Kas ir liels un skaists, pēc būtības neapsedzams
Vai gan ir labi dzirdams
Arguments, kas kā smilts, birst caur pirkstiem irdams
Vai gan ir labi jūtams,
skaists priekšmets līzingā, kas uz garantiju sūtams
Vai gan ir labi turēt
Svešu monētu rokā, pie tam to vajag pulēt
Vienmēr ir uz ko tiekties,
Tik uz priekšu, ja vajag nāksies riebties
( Helmuts Bēķis)
Cēlos riņķos pūsts gaisa burbulis
Miglas mākoņos sautētas ticības drupačas
Mērcēts pelējumā, grēku jūrā
Ņem aiz gala, pārējais bezmaksas pūrā.
Viegli.
Lūdz kā piemiņu, bet lūdz
Nevis lūdz lai piemin.
Kurā kabatā paslēpies, kura saujā nu tvēries
Saule Jau nav tikai siltuma avots
Un varbūt tāpēc mēs esam kopā!
( Helmuts Bēķis)
Brīži pārņem
Brīži skatās lejā
Vai būšu meistars un Tu
Mana industriālā dzeja
Es būšu tava vasara
Skatīšos sejā
Tu varēsi būt asara
No vēja no tukšuma dzejā
Tu piedzimsi man acīs
Tu piesalsi pie loga
Tu būsi mana pasaka
Būsi tā ko klusums godā
Bet steigā krājot grēkus kā sīpolus
Tad noķer un sakrāmē tīklos
Tu… Es Tev tā jau par daudz
ŅEM tad sirdi un noslēdz šo kaudzi.
( Helmuts Bēķis)
vējš cilā dvēseles, koka zaros sienot
plēš, sasien mezglos, stiprās cienot
ravē piķi, jūras bangas un nakti
vējš savu simfoniju spēlē
piles karstas pret mola ledu, kad sitas
laika asaras tavas un citas
vējš šonakt taisnību spēlē
Kā no velna mūk mākoņi akli
uz dienvidiem sēdēt saulei uz vakti
vējā visi kā aktieri spēlē
segas piesedz bet neglābs no grēka
zagļa klusumā sēdi bez spēka
un klausies šai vēja spēlē!
( Helmuts Bēķis)
Kopā atklāsim pasauli,
Par savu būvēsim to,
No sapņiem un lietām mantu kastē.
Tu mani turi pie rokas
Sēdini blakus gultai, pie loga,
Būšu ieraksts Tev atmiņu pasē.
Redzu plaši es visu,
Būt ar Tevi man droši
Kurš gan šaubas man dzīve sasēs
Tu mans zēns un es Tavs
Plīša zaķis kam salst
Manu vārdu vēl nomainīt paspēs
Klusu zīmēsim plānus lielus
Spēlēsim pašu izdomātas spēles
Līdz dzīve durvis plašāk atvērs.
( Helmuts Bēķis)
Jūras vārnai no skaudības salas,
Mūsu platums bij iepaticies
Dūnās paslēpies cieši zem spārniem
Lido liekulis, skopums un prieks
Sauks tie lietas īstajos vārdos
Un kurš lieks, tam būs jakausē naids
Parāds mieram un bērnības priekam
Vaigu kaktiņu sildītājs- smaids
Redzot pilsētu mostamies miglā
Skopums Liekuli ārā grib stumt
Sakot – resnais lec tik tur lejā
Miglā silti būs nevajag skumt
šeit nav vietas mums visiem šai ceļā
lec nu ārā tur tālāk ir Jumts
Tev jau viegli kā eglīšu skujām
doties tālāk, kur pielikts ir punkts
Putns strauji taranē tiltu, ceļot spārnus izlido Prieks
Pie skausta liekuli turot, Skopums ieķeras Dūnās un smej
Prieks kā atkritums ielido dubļos, bradā zābaki, suņi tur rej
Slapjš nu Prieks ies ar cilvēku runāt
Naidam sildītājs un līdzgaitnieks
Saliek lāstekas pavardā klusi
Iededz uguni, atmostas Prieks
Naidam neļaus viņš sildīties sniegā
Kausēs kamēr uz Zemes būs miers
Stundas minūtes apēd un naktis
Smaids tiek atdots kā važas lai tiek
Mājās vārna, kam skopums uz vakti
Ķērcot liekuli neaiztieciet
Tā mums ejot caur aleju klusi
Vienmēr kabatā paslēpies prieks
Skopums uzglūn no gaisa ar blaktīm
Naids ar kājām samīdīts tiek
Tikai liekulis slēpjas aiz zariem
Redz to tas kam tas pievilcīgs šķiet
Jūras vārnas, tās izkrāso fonu
Lai mums raibāk pa aleju iet.
( Helmuts Bēķis)
Vārdus liekos tas izpūš kā dūmus
Vaibsts tam godīgs un mērķis tam cēls
Ravē nezāli, izcērt tas krūmus
Tīra Tēvzemei Latvijas dēls
Fonā pilsētas gaismas un steiga
Vīram sajūtas svešas ir tās
Mežu skaņa un dzimtenes teikas
Kur savs pavards un ģimenes glāsts
Acu skatiens kā iesākta diena
Redzēts rīts, bet vēl vakars ir ciet
Vīrs mīl ģimeni, darbu tas ciena
Dzīves krustcelēs varens viņš iet.
( Helmuts Bēķis)
Melu bulvāris atstaro lietu
No neviena tam nav vairs ko slēpt
Tam apnicis vējš laika zaglis
Kaisles pilienu intrigas vērpt
Bruģa sirdī pūst aizgūti sapņi
Māju sienās tik pelējums rūgst
Staltie nami kas reiz bija lepni
laika zobam pa prātam tik lūzt
Rūgtums nešķiro dienu un nakti
klibais skrien un tur veselais krīt
skaļas lamas par naudu un rati
pilni bagātiem nabagiem nīd
dūmu čuksti dzen dzirksteles gaisā
riebīgs mīļš kļūst un labais tur deg
Melu bulvāris stāv sev uz vakti
skumjas prieku caur pagalmu ved
Tas kā nabags bez goda un pūra
sāpēs drumstalo, brūk tas un īd
akla dvaša no pretējā stūra
cauri meliem kā suvenīrs slīd
ūdens rensteles grēcīgi klusē, ēku jumtos kāds nodevējs kūp
lietus nežēlos šonakt nevienu
grēks tā kalps un kas svešs lai ar drūp
( Helmuts Bēķis)
Tā dāma ar dakšu
Rok visus pakšus
Met visu čupā
Runā balsī strupā
Biedē tā bērnus
Un lido uz slotas
Vienīgā dāma, kas nenēsā rotas
Bet atkal nāk rīts un možamies priekā
Ir apkārt viss savs, lai paliek dāma liekā.
( Helmuts Bēķis)