“Lielība naudu nemaksā”, tas būtu īsākais teikums kā trīs vārdos atspoguļot iepriekšējā gada pēdējo zaļumballi. No vienas puses, tam šobrīd nav nekādas nozīmes, nu un kas, ka pa pieri dabūja no padsmit gadīga puišeļa, nu un kas, ka par šo notikumu pilsētā runāja vismaz divus mēnešus. Atkal bija augusts, atkal pie ziņojuma dēļa bija krāsaina afiša, kas liecināja, ka balle būs un Zigis to garām nebija gatavs laist pat pie situācijas, ja būtu valša ritmos jāgriežas ar kruķiem.

Lai arī viņa dzīves takas blakus gājēja Rudīte tieši pēc pagājušā gada balles kā pavadone bija piekritusi iet tikai uz teātri un kultūras pasākumiem tālāk par piecdesmit kilometriem no ciema. Arī šogad vīrietis bija apņēmības pilns partneri pierunāt apmeklēt vietējā mēroga festivālu, kur par muzikālo pavadījumu rūpēsies grupa Apvedceļš.

Ikdienā Zigis strādāja par tirdzniecības aģentu kādā loģistikas kompānijā, bet Rudīte bija bērnu dārza audzinātāja. Kopā viņi savu ligzdu savijuši jau astoņus gadus, lai arī zags, baznīca vai jebkura cita attiecību nostiprināšanas forma abiem šķita formalitāte, kam kādreiz pavisam noteikti pienāks pareizais laiks un vieta. Abi iepriekš jau bijuši laulāti un šķirti, tāpēc pašlaik, kad viss ir kolosāli, pat pārlaužot kritisko septiņu gadu slieksni, ar papīru maiņu nesteidzās.

Par ballēm, līdz Zigis dabūja pa muti arī tajā dzīves rādītājā viss bija pavisam kārtībā, reizi mēnesī tika braukts uz kādu koncertu, balli, diskotēku, kur izdejoties un kā ķirsis kūkai pēc tam bija kāds vairāk vai mazāk seksuāls piedzīvojums. Liktenīgā zaļumballe arī šo tik patīkamo izklaidi uz laiku bija iepauzējusi, līdz atkal tika saķerti plusiņi un pēc kāda koncerta Kandavā, vēlā rudenī abi kā jaunuļi kniebās uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa.

Afišā skaidri bija norādīts – balle ir pēc divām nedēļām 25 augustā, tieši nedēļa pirms skolas. Tas nozīmē, ka vēl ir precīzi divas nedēļas, lai tomēr rastu risinājumus ar savu dāmu burzīties starp ciema ļaudīm. Tas būtu daudz interesantāk nekā caur puspavērto logu klausīties trokšņus kas pāri upei liecinātu par gada episkāko pasākumu.

Iegādājies ziedus, Zigis mīļotajai nosūta SMS ar tekstu “Ko vēlies vakariņās manu kaķenīt? ”. Atbildes ziņa liecināja, ka saruna tomēr būs grūtāka. “Tu esi piedzēries? ”tai sekoja vēl viena ziņa “Aizbraucam vakarā līdz Jūrai, gribu redzēt saulrietu”.

Ja pirmo ziņu ignorē, tad otra vismaz liecina – fons romantiskais sarunai, tālāk vakaram, par kuru balva varētu būt – zaļumballe, tas bija ļoti pat pateicīgs scenārijs. Nākošajā pieturā, papildus ziediem Zigis iegādājas arī šokolādes batoniņus, rafaello un visu, kas ir benzīntankā. Produktus, kuru reklāmās ir noticis kaut kas romantisks vai uz to pusi.

Rudīte tādā ziņā ir ļoti pieticīga, viņa saprot, ka Zigis ir labs cilvēks, romantika viņam klibo, pie attieksme pret viņu ir laba, vīrietis uz kuru var paļauties. Galu galā, pat ar pārdauzītu degunu viņš savai dāmai teica – Dārgā, pagaidi, es iešu nomazgāties un tad Tu man parādi visus, kuriem man vajadzēs atriebties. Bet par cik ikdienā Zigis alkoholu nelieto vispār un ir ļoti gādīgs, patiesībā jau šis atgadījums bija piedots, tik vien, sievietei vieglāk vīrieti kontrolēt, ja viņš jūtas par kaut ko vainīgs.

Pārbraucis mājās, Zigis ziediem rokās steidzas pa kāpnēm pie savas dāmas, kas viņu sagaida durvīs, smaidīga, skaistā puķainā kleitā, kas mazliet apstulbina vīrieti.

• Nu laižam? Viņa vaicā
• Nu labi, es tikai ātri paņemšu pledu
• Viss jau ir, paņem grozu tur pie skapja, es jau visu saliku.

Muļķīgi jau būtu bijis prasīt, kas ir viss, jo saulriets katru reizi ir savādāks un arī produkti, ko ņemt līdz to vērojot var būt savādāki. Un vispār, kāda nozīme, Rudīte redzēs saulrietu, priecīga, Zigis priecīgs, ja sieviete priecīga, visi priecīgi.

-Uz kuru Jūrmalu mēs braucam?

– Nu uz Lielupi, tur vismaz būs kur mašīnu nolikt!

– Nu labi.

              Rudīte tiešām izskatījās ļoti sapucējusies, sataisījusies, jo uz savu darbu bērnu dārzā jau tomēr iet mazliet ieturētākā apģērbā. Dekoltē, kas izceļ un arī parāda, ka tajā ir ko rādīt un likt. Puķainā kleita, kas no gurniem kā zvaniņš skaidri ļauj aplūkot gan skaistās ceļu bļodiņas, gan kājas un slaidās potītes. Skaista jau ir Zigim tā dāma, pat no kolēģiem ikgada kompānijas ballēs saņem komplimentu, ka jāprec nost un steidzīgi, lai nevelk garumā. Cits savam iesmam savādāk vēl uzspraudīs.

              Pa ceļam Rudīte pastāstīja gan kā kārtojusi māju, gan cik interesanti redz jaunumi dārza kaimiņienei, kādi tomāti šogad savādāki un vēl tēmām, kas ir vienkārši jāuzklausa. Automašīna sasniedza Lielupes Rimi, tam garām līdz Lielupes takai, kur atrodas bezmaksas stāvvieta. Blakus atrodas kaut kāds muzejs, bet tā arī nekad viņi tur nav bijuši.

              Zigis nes rokās grozu, Rudīte viņam pie otras rokas, abi dzīves biedri dodas cauri priežu mežam gaidīt, kad saule savus starus, kājas un būtību iemetīs Baltijas jūrai uz nakti. Romantisko idilli kā vējš pat mazliet rupji patraucē kāds riteņbraucējs – liels resns vīrs, iespiedies riteņbraucēju kostīmā.

• Palaiž garām, velkas kā gliemeži

Lai gan pirmais, kas Zigim uz mēles bija pasūtīt minēju dirst, dāmas klātbūtnē, vismaz skaidrā viņš noturējās. Tik cik vien noteica, ka ceļš pieder visiem. Kad minējs bija tālāk, Rudīte sāka smieties, ka vispār tik lielus kostīmus nezināja, ka šuj. Diskusija pacēlās par to vai viņš pats no tā tiks ārā un, ja nedod dievs viņš kaut kur nogāztos un viņi viņu atrastu, tad viņiem pašiem vien būtu šis gaļas blāķis jāglābj.

Tuvāk Jūrai, Rudīte novilka savas vasaras kurpes, uz augšu pavelkot savu kleitas malu. Sievietei ir skaistas ne tikai potītes un ceļgali, arī augstāk. Caur mežģīnēm uz mirkli pavīdēja arī skaistums, ko piesedz baltas gandrīz caurspīdīgas biksītes. Protams, ka tas Ziga sejā ieviesa smaidu.

• Novelc tak savas botes, lai kājas elpo
• Novilkšu, novilkšu, negribu to grozu zemē likt.

Rudīte paņēma grozu, un rotaļīgi sāka skriet kāpās, Zigim palika darbs ar kurpju auklām un skatīties kā vējš spēlējas ar Rudītes kleitu. Pēc brīža arī vīrietis devās pakaļ savai dāmai ar groziņu un abi iekārtojās uzkalniņā gaidīt šo tik skaisto dabas brīnumu – saulrietu.

Skaistais galdauts uz tik praktiskā pleda, maizītes, vīns, ogas, diena sākās ar pārdomām par pārsisto šnobeli, bet pašlaik tikai trūka sataisīt bildes un piedrazot sociālos tīklus. Nē, patiesībā, nevajadzēja neko, bija tik skaisti un patīkami, tieši tik cik vajag lai izrautos no ikdienas rutīnas.

Saule laidās zemāk, vīna pudeles sastāvs bija atradis ceļu Rudītes tajā nerātnajā dvēseles daļām, bet Zigis kusa no kopējā fona. Sēdēja rokā turot sievietes roku un bez domām vēroja horizontu. Puķainās kleitas saimniece pieliecās viņam pie auss un iečukstēja pavisam maģisku frāzi.

• Zigi, es gribu mīlēties!
• Nu tad braucam mājās, nejau te
• Labi, tikai iedod man buču.

Viņa iekārtojās vīrietim klēpī un sāka kost Zigim auss ļipiņās, bužināt matus, vīns un siltā augusta diena bija pamodinājusi tiešām kaķeni. Rudītes rokas kļuva uzstājīgākas, tās sāka skrāpēt vīrieša muguru, gurni sāka kustēties un arī vīrieša uzticamais sēklinieku dresētājs sāka mosties.

• Rudīte, nu drīz jau es nekur nevarēšu aizbraukt
• Nu tad nebraucam nekur
• Nu kā, šeit, tiešām?
• Tu baudies?

Tajā brīdī Zigis abas savas rokas pabāza zem dāmas kleitas, tādējādi saspiežot dibena vaigus. Rudīte mazliet atliecās un sāka atdarīt vīrieša siksnu un rāvējslēdzēju.

• Tu tiešām?
• Tikai nemuldi, ka Tu to negribi.

Nu protams, ka Zigis kā kārtīgs vīrietis 99% laika domā par seksu, ar vienu roku mazliet pavelkot pa sānu Rudītes biksītes viņš sajuta, ka vēlme nav tikai vārdos, Rudītes peža gaidīja ciemiņu. Tieši to lūgto viesi, kura priekšādu jau pašlaik ar pirkstu galiem uz leju slidināja otra dēkā iesaistītā puse.

Gluži kā varde no lapas uz lapas dīķī, Rudīte ar mazu lēcienu uzslīdēja tieši tur, kur visvairāk nepieciešams. Zigis ar rokām izmisīgi centās atdarīt blūzei vēl kādu pogu, viņš vēlējās sievietes krūts galu sev starp lūpām. Spaidīt , laizīt, rīvēt starp tām savu degunu, sieviete tajā laikā līganām kustībām ļāvās mirkļa burvībai, kurā viņa un viņš ir viens vesels, te dziļāk, te mazliet seklāk ar īsiem intervāliem.

• Arī šeit Jūs pisaties, nevarat kaut kur malā paiet? Tak bērni te ar var staigāt? Galīgi nenormāli! Atskanēja balss pavisam netālu no mīlniekiem.

Tas pats riteņbraucējs, puspliks, ar to saprotot, ka lielais vēders izgāzies un mazās tievās kājeles tikai iespīlētas triko. Tas ar ko viņi nodarbojās protams, ka pa gabalu pat būtu bijis skaidrs, bet nu visu jau piededza Rudītes kleita.

• Skaudība nav laba īpašība, mēs jau beidzām. Atcirta Rudīte un demonstratīvi veltot vīrietim īpašo acu skatienu piecēlās kājas.

Kungs tālāk stumjot riteni pazuda priedēs, Rudīte sāka kārtot visas mantas grozā. Andris ar vienā mirklī bija jau paspējis galu iemest biksēs un siksnu aiztaisīt.

• Atvaino mazā, man tiešām ļoti patika, varbūt rītdien atbrauksim citā vietā?
• Nē, šo mēs pabeigsim un pavisam drīz mājās. Rudīte smaidot noteica.

Protams, ka abiem tiekot mājās zibeņoja logos, krakšķēja gulta un plakšķi  no kailiem ķermeņiem izklausījās pēc aplausiem. No rīta pasniedzot brokastis gultā Zigis arī pierunāja Rudīti iet ar viņu uz balli, nu protams, ka mēle bija jāizmanto ne tikai pierunāšanai, bet rezultātā vēlamais tika sasniegt.

Pati balle, pati balle nekādas atmiņas īsti neatstāja, pirms tās gan bija līnijdeju priekšnesums. Tādos kantrī saietos tā ir tāda vajadzīga lieta it īpaši, ja dejotājas nav tikai dāmas kovboju zābakos. Starp visiem bija viens ļoti kolorīts, liels resns kungs, kustējās kā uzvilkts vilciņš. Kaut kas starp smieklīgu, drosmīgu un skaistu, kāpēc viņš bija tik īpašs? Jo Rudīte vienā brīdī pieliecās pie Ziga un sacīja – es atceros, kur es to resno kovboju redzēju, tas tak ir tas no Lielupes ar divriteni.