Nemaz tik daudz jau nevajag iemaņu, lai rudenī ļautos sēņu trakumam. Ēdamas ir gailenes – tās sēnes, kuras ir dzeltenā krāsā. Tad ir tās, kuras ar Google palīdzību var atpazīt, ka nav sliktas. Īpaša kategorija ir zābaksēnes – tās, kuras jāsper prom – mušmires, tintenes, kaut gan pēdējos gados arī par tām runā kā Svēto Grālu – nemaz tik indīgas neesot.

            Par sadistisko pastaigu pa mežu ar nažiem rokās, ko tautā dēvē par  sēņošanu, zināja arī nesen attiecības uzsākušie Aleksandrs un Inese.

Arī sociālie tīkli bija pārpildīti ar priecīgiem cilvēkiem sēņu kalnos. Kad sēnes bija salasījusi pat Aleksandra māsa Ira, kura sēņot nav gājusi tālāk par Babītes dzelzceļa staciju, dzīvojot tai pavisam pretī, bija skaidrs, ka jābrauc un jāļaujas sēņu trakumam.

            Lai gan materiālie apstākļi ļāva iepriecināt arī kādu tanti pie Minskas Rimi, kura tur papīra turziņās tirgoja gailenes par konjaka cenu, tomēr piedzīvojumu meklētāja gars Aleksandru vilināja. Patiesībā, Aleksandrs apzinājās – ja viņš nesalasīs sēnes, tad māsa Ira savu sēņu guvumu pasniegs līdzvērtīgi kā Dāvida uzvaru pār Goliātu.

            Kādā sestdienā, bruņojušies ar Rimi lielo maisiņu, (ja tiešām pa abiem izdodas atrast daudz sēņu,) un mazo, caurspīdīgo maisiņu (ja loms ir gaužām pieticīgs), gluži kā gatavojoties uz Rudens balli, Aleksandrs un Inese būvniecības preču veikalā iegādājās jaunus gumijas zābakus.

Visticamāk, zābaki vēlāk noderēs kā balkona dekorācija, jo uzvilkti vairāk tie diezin vai tiks. Īsāk sakot – brīvdienām bija paredzēta trūdošu lapu smarža un cīņa ar meža karalienēm. Brīvdienu galamērķis būs Sigulda un tad kaut kur pa labi. Inese Instagram aplikācijas bildēs bija atradusi vairākas vietas – iespējams, populārākās, kurās no fotogrāfijām raudzījās laimīgi cilvēki ar rudens ražu.

Jau pa ceļam pāris sprieda, ka patiesībā tā laime ir tāda pa pusei, jo pie lielāka sēņu guvuma arī lielāks darbs tās tīrīt. Pēc sarunas toņa bija noprotams, ka līdz tikšanai pie sēņu mērces abiem par šo tēmu varētu rasties arī kāda nopietnāka vārdu pārmaiņa…

            Skandāli jeb mazie asumi attiecībās bija diezgan, jo kopdzīve bija tādā kā pusfāzē. Tas ir tā, ka Aleksandrs praktiski mitinās pie Ineses, un viņa drēbes arī stāv tur, tomēr paralēli viņš netālu īrē arī pats savu dzīvokli – mazums, tās attiecībās nesaiet. Un arī tad, kad ļoti sagribas nokārtot lielās dabiskās vajadzības, tad tomēr savās mājās viņš jūtas komfortablāk.

Kad aptuvenā sēņošanas vieta ir atrasta, par to liecina Waze aplikācijas paziņojums Ineses telefonā “Jūsu galamērķis ir sasniegts”, bet par pārsteigumu, tuvumā nav redzama neviena automašīna. Par ko tas varētu liecināt?

•  Zini, man liekas, ka šeit sēnes nemaz neaug. – ierunājas Inese.
• Vai tiešām? Ko tieši tu zini par sēņošanu? – atjautā Aleksandrs.
• Nu tur bildēs kaut kā savādāk izskatījās!
• Jā, protams! Vai tad bildēs cilvēki liek, kur noliek auto un kā atrast sēnes? Mežs ir mežs – ejam un meklējam! Ja pēc stundas nekā nav, laižam mājās!
• Bez sēnēm?
• Nu sliktākajā variantā mana beka brauks mājās ar mani, bet, ja tu par mērci domā, tad gan jau Rimi sēņu tante būs kaut ko atradusi!
• Stulbenis!

Pie automašīnas bagāžnieka, stīvējot kājās gumijas zābakus, Aleksandrs no rezerves riteņa nodalījuma izvelk ļoti nonēsātu sporta džemperi ar kapuci.

• Kur tu tādu ņēmi? Pirmoreiz tev tādu redzu!
• Nu es jau zināju, ka Tev patiks!
• Tas ir briesmīgs apģērba gabals! Kāpēc viņš sen jau nav izmests ārā? Mājās tādu vairs neved!
• Kur tad man viņu vest?
• Izmetīsi miskastē! Tādu taču nevar vilkt!

Lai gan Aleksandram galvā bija doma, ka vajadzētu pateikt kaut ko nejauku par Ineses izskatu, tomēr sēņošanai izvēlētajās drēbēs viņa izskatījās patiešām labi. Liels džemperis un legingi, kas skaidri izceļ viņas platos gurnus un lielo, formīgo dibenu. Runā, ka legingi nav apģērba gabals, bet Aleksandram patīk gan Ineses lielais dibens, gan kā tas izskatās legingos, lai arī ar puķainajiem gumijas zābakiem kopskats ir mazliet ērmots.

• Iesim katrs uz savu pusi vai kopā?
• Es šajā mežā neorientējos, es ne uz kādu otru pusi neiešu!
• Tu jau vari ik pa laikam pabļaut man: “Ū – ū!”
• Ko tu vēl gribēsi – varbūt, lai es vēl kā gulbis spārnus sasitu vai kā dzērve stāvu uz vienas kājas, filozof?
• Nu labi, ņem Tev – nazis! Pratīsi apieties?
• Tu tagad ņirgājies, ja? Fakjū!

Patiesību sakot, viņi bija nonākuši tik sausā priežu silā, ka, ja arī kāda sēne tur būtu sastopama, (ja neskaita to, kas Aleksandram biksēs), tad dēļ sausuma tā savu galvu ārā nebāztu. Pēc četrdesmit minūtēm puslīdz klusas pastaigas, sēņotājiem kļuva skaidrs – sēņu tante pie Rimi un cilvēki sociālajos tīklos tomēr par sēņošanu zina daudz vairāk nekā viņi abi kopā. Turklāt, vienīgais, par ko Aleksandrs visu laiku uzjautrinājās, bija Ineses pukošanās, kad viņai sejā ielidoja kārtējais zirnekļu tīkls.

Saule sildīja. Aleksandrs savu lielo džemperi bija apsējis sev ap vidukli. Arī Inese savu džemperi bija iepakojusi lielajā Rimi maisā. Kā sarunājuši, abi devās automašīnas virzienā, it kā gaidot, kurš pirmais paziņos, ka sēņošana ir cietusi totālu fiasko.

• Zini, sīkā, par ko es domāju?
• Tu kaut ko stulbu izdomāji, vai ne?
• Nepavisam nē – kaut ko ļoti nopietnu!
• Ja?
• Kāda Tu man tomēr skaista tajos puķainajos zābakos un caurspīdīgajos legingos!
• Muļķis, tiešām!
• Tu man kā meža laumiņa ar savu fifīgo dupsi garām slīdi, un es tik slīkstu tavā skaistumā!
• Nu tu tiešām… Labi, ejam uz mašīnu! Sēnes nebūs!
• Kā teiksi, mana meža pavēlniece!
• Es labāk neko neteikšu.

Inesei ejot pa priekšu un Aleksandram viņai sekojot, viņš nespēja rimties… Protams – skaista, silta diena, bet vēl skaistāks Ineses persiks kustas viņa acu priekšā…

• Sīkā, mums vēl kādreiz ir jāatbrauc uz mežu!
• Sēņot es vairs nebraukšu.
• Ne jau dēļ sēnēm!
• Kādēļ tad?
• Lai es kā tagad – aiz tevis varētu iet un skatīties, cik skaisti kustas tavs dupsis, kurš kā cietumnieks ir ieslodzīts legingu skavās!
• Tak teicu – muļķis!

Un te –  ideja kā māja! Nekad iepriekš Aleksandrs Inesei nebija vaicājis, kādas ir viņas attiecības ar kailumu. Vienā ziņā – skats jau tāpat ir vismaz uz astoņām ballēm.. bet, tieši šajā brīdī, vīrieti pārņēma vēlme šo cilājošos persiku redzēt kailu.

• Inese!
• Nu, kas atkal?
• Parādi man savu dupsi!
• Kā parādīt? Tu jau uz viņu skaties. – nepārtraucot iešanu, viņa atbildēja.
• Nē, novelc legingus!
• Šeit, tagad? Priekš kam? Pacieties līdz vakaram!
• Parādi man savu dibenu!
• Nomierinies!
• Tā jau man likās…

Inese apstājas un pagriezās otrādi. Aleksandrs pat vienā brīdī palūkoja, kur ir draudzenes nazis, bet tas bija drošībā. Nākamais, ko viņš gaidīja, bija kāds trīsstāvīgs uzbrēciens vai vēl kaut kas par viņa slimumu. Ieskatījies sievietes acīs, viņš tomēr tajās neredzēja dusmas. Pēc mirkļa viņa vēlreiz pagriezās pret vīrieti un novilka savus legingus līdz ceļiem. Nu jau palika neērti… un vīrietī reizē radās iekāre – viņa sieviete, ar pliku dibenu, (nerunājot par to, ko viņš neredzēja priekšā), stāv mežā… Tomēr iekšējais dzinulis bija spēcīgāks.

• Pieliecies!

Inese paklausīgi pieliecās, un tagad viss persiks – vīrieša paradīze bija redzams vispasakainākajā attēlojumā. Tas bija kā monuments sievietes skaistumam. Tikai tad viņš saprata – draudzenei nav biksīšu. Kājās bijuši tikai legingi.

• Vai man vēl ilgi tā būs jāstāv? Visu apskatīji? Varam braukt?
• Jā. Es nezinu. Tu esi skaista. Es dievinu tavu ķermeni!
• Tu manā pakaļā nevis acīs ieskatījies, dunduk! Ko tad no ķermeņa tu redzēji?

Inese lēni vilka kājās legingus. Ar acu skatienu Aleksandrs pamanīja, kā audums apsedz katru milimetru sievietes dailes. Citā situācijā viņš būtu lecis virsū – gribējis pieskarties, skūpstīt, ietriekt savu locekli līdz šāvienam, bet šoreiz… šoreiz viņam pietika ar apskati.

Sasnieguši automašīnu, abi sēņu kaujā satriektie meklētāji novilka savus gumijas zābakus, salika maisiņos bagāžas nodalījumā un atgriezās automašīnā.

• Zini, tu mājās vēlreiz kārtīgi dabūsi apskatīt, vai man nekur nav piesūkusies kāda ērce!-Ar lielāko prieku! Man ar liekas, ka man pie olām kaut kas kņud, vai mājās apskatīsies?
• Kā sarunāsim!

Visas sēņu mērcītes pagaidīs, tantiņa pagaidīs un arī visi sociālo tīklu sēņotāji lai gaida. Lai Iračkins arī iet ar savām bekām un aizrijas!

Neko vairāk Aleksandrs pašlaik negrib, kā tikai mājās veikt padziļinātu kukaiņu pārbaudi savai Inesei.

Jau pusceļā uz Rīgu pāris konstatēja, ka kaut ko tomēr mežā viņi bija atstājuši. Nē, tas nav Ineses zelta lietutiņš pirms sēņošanas. Tā ir spocīgā jaka ar kapuci, bet tik mīļa, jo vairākus izmērus lielāka un pirkta kādreiz no čigānietes autoostā, kas teikusi:

– Puikiņ, man priekš tevis ir forša jaka ar kapuci…

Mājās pārbaude tika sākta jau kāpņu telpā, kad Aleksandra roka nepārtraukti iespraucās Inesei no mugurpuses starp kājām, ejot pa kāpnēm augšup. Minets koridorī, sekss vannā un došanās uz Rimi pēc saldā krējuma un tantiņas gailenēm pēcpusdienā.