Līgas un Urmasa iepazīšanās stāsts – kā no kāpura pārvērties taurenis – ar katru gadu kļuva skaistāks. Vairs nebija jādomā, kā patiesībā viss sākās. Nejuka laiki, vietas un iesaistītie. Ieskatījās viens otrā Valmieras pilsētas svētkos. Urmass, protams, bija tik vīrišķīgs, ka uzsāka sarunu, bet Līga tielējās. Pēc pāris randiņiem abi jau bija sapratuši, ka kaut kas var arī sanākt. Likās tik romantiski, ka ticamību apšaubīt – būtu zaimot laimi. Patiesībā, attiecību kāpurs bija neglīts, un, līdz izkļūšanai no kūniņas, ceļš nebija bijis tik salds, lai vecas tantes varētu apraudāties prieka asarās.

            Urmass strādāja būvniecības veikalā. Lai gadu gaitā nebūtu visiem jāatbild, kur ņēmis tādu vārdu, viņš teica, ka nāk no Valgas. Tas, ka Urmasu korporatīvajos pasākumos sauca par igauni, un ikviena jaunais joks par kaimiņu tautu, tika adresēts Urmasa virzienā, jau bija tik ierasts. Patiesībā viņš jau sen gribēja mainīt savu vārdu, bet tad skolā visi pierada… tad arī augstskolā un darbavietā. Kāds gan viņš būtu Jānis? Tāpat jau visiem būtu Urmass! Mātes jaunības dienu mīlestības auglis, jo viņa tēvs tiešām bija tīrākais no tīrākajiem igauņiem – četrās paaudzēs. Urmasa mamma, savukārt, bija medmāsa. Tad nu kādu dienu viņš tika atrasts kāpostu laukā, pēcāk nokristīts šajā vārdā, kuru nēsājot, vismaz pirmos trīs jokus savā virzienā, Urmass zina jebkurā kompānijā.

Līga, mākslinieciska dvēsele – brīvajā laikā zīmē, bet naudu pelna, rakstot Eiropas projektus. Pašpietiekama un veiksmīga sieviete – tik ļoti pašpietiekama, ka svarīgāk ir, ko teiks sabiedrība, nevis pašas iekšā mītošais: “Man apnicis būt stiprai… kaut būtu vismaz kāds normāls vīrietis…” Par Līgas vizuālo izskatu ir dzirdēti gan komplimenti, gan lamas, un pati labi apzinās – ja ir kailāks dekoltē, var arī nekrāsoties. Protams, viņas lielais augums ar augstpapēžu kurpēm paceļ viņu pāri pār vīriešiem, kuru augums ir zem 1.80m, bet viņas proporcionālās formas piesaista vīriešu uzmanību.

            Patiesais abu iepazīšanās stāsts sākās Urmasa galvā, kad, inventūras laikā cīnoties ar nesakritībām sestā izmēra uzgriežņu atlikumos, viņa horizonta tālumā pazibēja Līga. Uzreiz bija pamanāms, ka, lai arī dāmas apģērbs ir tīrs, dārgs un atsevišķi gaumīgs, tas ir izvēlēts lielā steigā. Lai gan sieviete aizsteidzās uz santehnikas nodaļu, kas ir veikala otrā galā, tas, ka: “Duša ir stulba, un kāda klausule,”, un “visi ahujeļi šorīt!” – Urmass varēja dzirdēt labi. Īsāk sakot, Līgai tas nebija labākais rīts. Dāmai dodoties ar spīdīgu dušas klausuli un lokano pievadu rokās uz kasi, Urmass ievēroja, cik viņa ir spēcīga un pārliecināta. Todien gan vienīgais, par ko viņš priecājās, bija tas, ka dāma nebija pēc uzgriežņiem, jo labāk dusmas klausīties pa gabalu.

            Nākamā tikšanās reize bija jau iepriekš pieminētie Valmieras pilsētas svētki, kad Urmass Līgu pamanīja savā automašīnas atpakaļskata kamerā un diezgan kuriozā situācijā. Tieši tā… Gribot doties prom no svētkiem, iekāpjot automašīnā un ieslēdzot atpakaļskata kameru, cerībā tur ieraudzīt attālumu līdz aizmugurē novietotajam auto, viņš pēkšņi tuvplānā redz pliku dibenu. Tik skāde, ka automašīna jau bija sākusi ripot, un mazais trieciens uzgrūda Līgu virsū otrajai automašīnai. Plikais persiks tika piesegts vienlaicīgi ar bļāvienu:

 – Skaties, kur brauc, nenormālais! Cilvēku neredzi?

Līga uzvedās tā, it kā Urmass būtu viņai uzbraucis, uz ceļa esot, un piedevām, runāja ar vīrieti tādā tonī, ka viņš tiešām sajutās vainīgs. Kurš gan vīrietis neapmulstu, atpakaļskata kamerā ieraugot sievietes daili tuvplānā? Izslēdzot automašīnas dzinēju, Urmass izkāpa no auto un uzsāka ar sievieti sarunu.

 – Es atvainojos, es jūs tiešām neredzēju!

 – Kā neredzēji? Kur tad tu skatījies? Un tādiem dod vadītāja apliecību?

 – Kad iekāpu automašīnā, es tiešām jūs nemanīju! Pamanīju tikai vēlāk – atpakaļskata kamerā. Es tiešām atvainojos!

– Kādā kamerā?

Tad vārdi aprāvās. Gluži kā sapratusi, par kādu kameru ir runa un ko vīrietis tajā varēja redzēt, viņa turpināja:

 – Tu redzi cilvēku kamerā, bet tik un tā brauc virsū? Nenormāls tiešām!

 – Tā daļa no jums, ko es redzēju, mani mazliet samulsināja. Es vēlreiz atvainojos!

(Urmass sajutās tā, it kā viņu strostētu kā skolas zēnu.)

 

 – Kādu daļu? Tu man no mugurpuses gandrīz uztriecies!

 – Es redzēju, kā Tu čurā!

Klusums… Līga paliek sarkana. Var manīt, ka sievietei īsti nav ko teikt un nav skaidrs, ko darīt. Viņa drudžaini no kabatas izvelk SALT un, skatoties uz Urmasu, ievelk kuplu dūmu.

 – Vismaz ar nokavēšanos – paldies, ka nesaspiedi mani starp automašīnām!

 – Lūdzu. Tiešām, es atvainojos!

Urmass iekāpa savā automašīnā un devās savās darīšanās, atpakaļskata spogulī vērojot Līgu, kas palika sēžot uz trotuāra un smēķējot.

Trešā viņu tikšanās notika Sajūtu parkā Valmierā, kur Urmass, svaigu gaisu elpojot, pēc grādīgo dzērienu baudīšanas, izstaigāja savu reiboni. Pa taku viņam pretī nāk Līga ar savu kavalieri, kas, Līgai ieķēries elkonī, skaļi stāsta par to, cik jaunībā bijis veikls sportists. Pienākot tuvāk, sieviete pēkšņi sāk izlikties par senu Urmasa paziņu, izraujas no sava kavaliera un metas pretī nākošajam Urmasam ap kaklu.

 – Čau! Tu arī te! Tu man pat neteici, ka brauksi… esmu tik priecīga tevi te redzēt!

 – Jā, es tā pēdējā brīdī sataisījos! – sapratis, ka teātris jāspēlē līdzi, atbildēja Urmass.

 – Klau! Es izdomāju, ka negribu vairs dejot! Es šo cilvēku gadiem neesmu redzējusi. Ej vien tālāk viens!

Līgas nu jau izbijušais kavalieris nobrīnījās par negaidīto situāciju, paraustīja plecus un, bez redzama aizvainojuma, devās tālāk viens. Patiesībā labi. Ja būtu sanākusi klope… Urmass nav no tiem lielākajiem kaušļiem – zila acs un ne par ko, piedevām – pālī, galīgi nav vajadzīga…

Kad bijušais kavalieris bija pagājis kādu gabaliņu tālāk, Līga (bija jau manāms, ka viegli iereibusi), vēlreiz uzsāka sarunu ar Urmasu.

 – Paldies tev! Nevarēju tikt no viņa vaļā!

 – Izskatījās jau, ka esat kopā!

 – Nu tak! Draugu kompānija man piespēlēja “inteliģentu un gudru” vīrieti, bet šis visu laiku runā tik par sevi un sportu. Tad sadzērās un nevar aizvērties.

 – Ņem par labu!

 – Klau, savādais svešiniek, kā tevi sauc?

 – Urmass

 – Nē, nu nopietni!

 – Tas pavisam nopietni ir mans vārds!

 – Vai tu esi igaunis?

 – Mans tēvs ir igaunis, bet māte – latviete. Igauņu valodu nepārzinu, jo gāju latviešu skolā un bērnudārzā. Iespējams, ka par šo tautu zinu visus jokus…

 – Kāpēc Tu pastaigājies viens?

 – Nu ir galvā ķiņķēzis, izdomāju paelpot svaigu gaisu!

 – Jā, jā! Droši vien, ka meklēji, kur pačurāt!

…un pat ja tā – galu galā, ne jau viņš savu apaļo dibenu bija iebāzis viņai gandrīz sejā.

Kas tad viņam – atļauja būtu jāprasa – tā pie sevis prātoja Urmass. Bet kaut ko taču vajadzēja atbildēt.

 – Nē! Saka, ka naktīs Gaujā nāras kailām krūtīm peldoties. Gribēju šovakar mēnessgaismā beidzot redzēt!

 – Un vai izdevās kādu ieraudzīt? Es ar gribu paskatīties! – ķiķināja Līga.

 – Pagaidām tā vienīgā, kas ar potenciālu, nāca pretī ar savu kavalieri. Laikam visas jau izķertas.

 – Tu domā mani?

 – Ai, neko! Aizmirsti… Tas bija domāts kā joks!

Alkohols un laikam arī patika pret vīrieti darīja savu. Tajā brīdī Līga no savas vasarīgās kleitas dekoltē zonas, ar roku palīdzību, uz īsu mirkli izcēla savas lielās, nenosauļotās krūtis. Un tad – tikpat ātri tās ielika atpakaļ. Urmass, maigi sakot, apstulba. Te tev nu bija pajokot!

 – Vai šīs bija īstās, ko meklēji?

 – Vēl labākas!

 – Ehh, vīrieši!

Līga atkal nez no kurienes bija izvilkusi savu SALT un, vērojot Urmasu, pūta gaisā dūmu mākoņus. Ko gan nozīmē:

– EHH, VĪRIEŠI? – viņš pie sevis prātoja.

– Ko gan man darīt ar šo vīrieti pie sevis? –  prātoja viņa.

Līgai patika piezemēti, tieši un vienkārši vīrieši. Vai vainojams bija alkohols vai varbūt apstākļu sakritība, bet pēc pirmās komunikācijas ar Urmasu, viņš šķita tieši tāds!

Kas attiecas uz Urmasu, viņš pirmo trīs tikšanos reižu laikā jau no Līgas bija redzējis daudz – kailu ķermeni, sievieti dusmās, sievieti dzērumā. Arī vizuāli jau no pirmās reizes, Urmasam sieviete likās saistoša. Sieviete saprata – ja viņa kaut ko vēlas šajā vakarā – teiksim, piedzīvojumu, tad viņai jāsper pirmais solis. Vīrietis nesadūšosies.

 – Iesim peldēties, varbūt tā tu labāk saskatīsi nāras?

 – Ko? Šeit, te, tagad?

 – Nu lejā, upē…Tu baidies no manis vai no ūdens?

 – Es nebaidos!

Nonākot peldvietā, abi ļāvās mirklim. Urmass, vīrišķīgi prātojot – kas būs un ko tagad darīt – sāka pogāt vaļā krekla augšējās pogas. Līga jau pa to laiku, pāri galvai bija novilkusi kleitu, no elkoņa slidināja krūšturi un, skatoties uz vīrieti, palika arī bez biksītēm. Negaidīdams vīrieša tūļāšanos, viņas skaistais ķermenis ar balto, nesauļoto dibenu, pazuda Gaujas ūdeņos. Kaunu pārvarējis, pēc brīža arī nometis savas drēbes, peldi aizsteidzās baudīt Urmass.

Līga nepārtraukti jokoja par nārām, ik pa laikam piepeldot tuvāk Urmasam. Viņas balss Urmasu uzvilka. Viņš nesaprata – vai tiek aicināts tālākai darbībai vai kārdināts… Sākumā viņš domāja par to, cik skaisti būs redzēt sievieti kailu, izejot ārā no upes, tad brīdi vēlāk, viņa loceklis pilnbriedā jau kutināja nabu… Varbūt to pamanot, sieviete aizbēgs?

            Nekur neaizbēga. Līga, strauji peldot garām, kādā brīdī piepeldēja tuvāk krastam, piecēlās un, sievišķīgā grācijā, kustinot gurnus, izkāpa smilšainajā krastā. Viņai nosarcis sekoja Urmass – to, iespējams, mēnesnīca neatklāja, bet to, ka stāv viņš un viņam – to gan varēja pamanīt.

 – Esmu dzirdējusi, ka peldes atvēsina. Tu gan izskaties ļoti priecīgs, iznācis no ūdens!

 – Es peldēju kails ar skaistāko sievieti, ko dzīvē esmu redzējis. Esmu tikai vīrietis…

 – Tu man glaimo

 – Nē, tu esi mana ideālā sieviete, un to nesaka alkohols. Esmu pat uztraucies.

Ar mani iepriekš nekad tā nav bijis…

–  Labi, labi, nesatraucies…

Tie bija pēdējie vārdi, ko Līga pateica Urmasam, pirms paņēma rokās viņa locekli, laikā, kad abi kaislīgi skūpstījās. Viņi bija aizmirsuši, ka atrodas publiskā vietā. Jau pēc brīža sieviete bija noguldīta, un vīrietis viņas kājstarpē ar mēli meklēja baudas pieturpunktus. Tad, brīdi vēlāk, Urmass savu joprojām pulsējošo pimpi ietrieca Līgas sulīgajā pežā. Skūpstot sievietes krūšu galus un bužinot viņas matus, misionāra pozā Urmass tik ļoti aizrāvās, ka visu savu kaisles šalti trieca sievietes ķermenī. Trīcēja abi – viņš, viņa kājas no noguruma un viņas ķermenis, kas raustījās orgasma ritmos.

–  Tu man nevaicāji, kur drīksti beigt!?

–  Es tevi tāpat apprecēšu!

Šis ir patiess stāsts, bet pārējais ir izdomāts. Pēc mēneša viņi jau sāka dzīvot kopā, un savā kopējā ligzdā ir atzīmējuši jau piecpadsmito kopā būšanas gadadienu.